Senā sakrālā lietuviešu tautas skulptūra ( no Rokišķu novada muzeja fondiem)

Rokiškis

Viens no izteiksmīgākajiem tradicionālās lietuviešu tautas mākslas atzariem bija skulptūra. Dažādu svēto statujiņas bija paredzētas mazās arhitektūras pieminekļiem: krustiem, jumtiņstabiem, kapelstabiem, kapelām. Pieminekļi uzstādīti lauku sētās (pie mājām, puķu dārziņos vai pie vārtiem) vai netālu no tām, apstrādājamos laukos. Attālākas, klajākas vietas, cināji, novārtā atstāta zeme vai vietas, kur kāds gājis bojā, kur ļaudis nepatīkami jūtas, tāpat iezīmētas ar pieminekļiem, lai aizbiedētu ļaunos garus, aizsargātu cilvēkus no nelaimēm. Skulptūru sižetu izvēle bieži bija atkarīga no pieminekļa uzstādīšanas iemesliem un nolūka, kas visbiežāk bija saistīts ar aizsardzību un patvērumu.
          Rokišķu novada muzejā glabājamā seno tautas skulptūru kolekcija ir diezgan bagātīga un vērtīga — ap 170 eksponātu. Lielākā to daļa muzejā nokļuva pirms 2. Pasaules kara. Apmēram puse savākta no dažādām Rokišķu raj. vietām. Senākā skulptūra kolekcijā — "Kristus pēc augšāmcelšanās", radīta 17. gs.
          Muzeja kolekcijā dominē Jēzus (Krustā sistā, Jēzus Nācarieša, Kristus), sv. Jāņa Kristītāja, sv. Jona Nepomuka, sv. Jaunavas Marijas sižeti. Svēto sieviešu lietuviešu tautas daiļradē ir daudz mazāk nekā vīriešu. No tām populārākais ir sv. Jaunavas Marijas sižets. Pie Marijas ar lūgšanām vērsās, lūdzot veselību, vēloties atvieglināt likteni. Lietuviešu tautas mākslā visbiežākie sižeti ir šādi: Marija Žēlsirdības māte, Marija Labvēlīgā, Marija Sāpjpilnā, Pieta. Pēdējais ir visvairāk izplatīts. Marija tiek attēlota sēdoša, uz ceļiem turot mirušo Kristu, viņas kronēto galvu apvij oreols, septiņu zvaigžņu nimbs, liesmojošajā sirdī iedurti septiņi zobeni.
          Sv. Jons Nepomuks ir viens no populārākajiem svētajiem. Viņš tiek attēlots mācītāja tērpā, ar krustu, palmas zariņu rokā. Galvu apvij piecu zvaigžņu nimbs. Viņa kapelas tika uzstādītas pie ūdens.
          Krustā sisto tautas meistari attēloja kailu, ērkšķu vainagu galvā, ar asins lāsēm uz ķermeņa.
           Jēzus Nācarietis ir Kristus figūra garā sarkanā tērpā, ērkšķu vainagu galvā, ar virvi sasietām rokām un kaklā pakārtu dēli.
          Jēzus kristīšanas sižetā visbiežāk tiek attēlotas divas figūras, kas stāv ūdenī: sv. Jānis Kristītājs ar kreiso roku lej ūdeni uz Kristus galvas, kreisajā rokā viņš tur niedru krustu.
          Sv. Jānis Kristītājs attēlots arī viens. Viņš ietinies kažokādas tunikā, tur krustu ar tievu, garu kātu. Kapelas ar viņa attēlu visbiežāk stāvēja pie ūdens.
          Ekspozīcijā ir arī citi svētie: sv. Kazimiers, sv. Antans, sv. Jurģis... Tāpat arī krusti un Krustā sistie. Krusts — tā ir viena no pasaulē senākajām simboliskajām zīmēm. Tā simbolizē četrus pasaules virzienus, debesu un zemes saikni. Tās ir krustceles, kur saduras dzīves un nāves ceļi. Kristiešu krusts, vēl saukts arī par latīņu krustu, simbolizē Kristus mokas un izpirkumu. Tas ir kristietības pamatsimbols.
          Senie tautas kokgriezumi vēl glabā daudz noslēpumu. Ir izdevies uzzināt tikai mazliet vairāk kā desmit skulptūru autorus — un arī tie visbiežāk ir tikai uzvārdi, jo vārdi nav saglabājušies. Tās radīja tautas meistari, Lietuvā tradicionāli saukti par dievdariem. Visbiežāk viņi cēlušies no zemniekiem. Savas zemes nebija, tādēļ viņi pievērsās sīkamatniecībai, ceļoja no ciema uz ciemu, saņemdami pasūtījumus kokgriezumiem. Dievdari nebija beiguši nekādas skolas, visbiežāk neprata rakstīt vai prata to maz, nemācēja pat uzrakstīt savu uzvārdu uz kokgriezuma. Tiesa, uz dažiem krustiem saglabājies iegriezts datums. Galvenie dievdaru daiļrades avoti bija baznīcā redzētās svēto skulptūras vai ilustrācijas lūgšanu grāmatās un viņu pašu dzīvīgā fantāzija.