Jons Vizbars (1888—1976)

Rokiškis

Nākamais mākslinieks dzimis 1888. gada 27. novembrī Šiļušķu ciemā. Viņa tēvs bija ceļojošs šuvējs, cēlies no Šimoņiem (Kupišķu raj.), bet pēc dzimtbūšanas atcelšanas pārcēlies uz Panemunēļu draudzi. Ir ziņas, ka viņam paticis grebt koku. Kokgriezēja māte Tebelišķīte bija J. Kateles audzēkne. Viņa visiem saviem bērniem iemācīja lasīt un rakstīt. Vecumā J. Vizbars par savu bērnību un pusaudža gadiem teica tā: "Zemes te sliktas, maize vēl šā tā izaug, bet lopiem nav dābola... ne šeit pļavas... Tādiem te arī dzīvot — skroderiem un visādiem tādiem... līdz 14 gadiem skraidīju bez biksēm..." No 14 līdz 17 gadu vecumam Jons ganīja lopus. Ganīdams uz bērziem grieza večus. Centās izgriezt cilvēku. Kad paaugās, noskaidrojās, ka zemkopības darbi viņu nesaista: daudz vairāk patika galdnieka amats. Panemunēļu jaunieši, to skaitā arī brāļi Vizbari, saņēma grāmatas, laikrakstus no Amerikas, lasīja tos. Ģimenē dominējošie viedokļi bija atšķirīgi: tēvs bija neticīgs, māte — reliģioza. Tādā vidē veidojās nākamā tautas mākslinieka pasaules redzējums.
          Sagaidījis 37 g. vecumu, viņš apprecējās, jo nobijās no sirmiem matiem un vienatnes. "Nolēmu precēt šuvēju, uz citām neskatījos. Dabūju šuvēju, bet mana, ļoti saimnieciska, piespieda strādāt pie zemes," — tā šo dzīves notikumu atcerējās kokgriezējs, kad jau bija pagājuši daudzi gadi.
          Pats Vizbars apgalvoja, ka nopietnāk ar grebšanu sāka nodarboties no tā laika, kad izdzirdēja par Pandēļos dzīvojošo un skulptūras grebjošo "brīnumdari" Ļonginu Šepku.
          Lai arī ne viegli, taču Rokišķu muzeja darbiniekiem izdevās pierunāt J. Vizbaru pirmo reizi piedalīties izstādē. Tas notika 1962. g. Vēlāk viņa skulptūras tika izstādītas Maskavā, Viļņā, apbalvotas ar prēmijām un diplomiem.
          Muzejā glabājas vairāk nekā 120 viņa kokgriezumu. J. Vizbara darbus varētu iedalīt šādās grupās: vēsturiskas personības, velni un raganas, parastie cilvēki, dzīvnieki.
          Jons Vizbars miris 1976. g., apglabāts Kavoļu ciema kapos. Viņa dzimtā nama vairs nav, tur aug koki.