Ļongins Šepka (1907—1985)

Rokiškis

Ļongins Šepka dzimis 1907. gada 15. septembrī Šaudines ciemā (Rokišķu raj., Lietuva) lielā mazzemnieka ģimenē. Viņa bērnība, varbūt arī jaunība maz atšķīrās no daudzu mūsu gadsimta sākumā dzimušu nabadzīgu lauku bērnu dzīvēm. Šaudines ciemā — divarpus hektāru zemes, ģimenē — seši bērni. Agra vecāku nāve. Trīspadsmitgadīgais Ļongins — pilnīgs bārenis. Gans, puspuisis, puisis — tā ir viņa dzīves karte. Skola? No mātes dabas, no pavasaros lapas briedinošiem kokiem, no medu vācošām bitēm, no putna lidojuma Ļongins mācījās pazīt dzīvi un strādāt. Un no savas mātes. Ar raupju pirkstu viņa garāmejot, atelpas brīžos starp darbiem vienam pēc otra saviem pieciem puišeļiem un meitai rādīja ābeces burtus. Ļongins tos iegaumēja uz visu mūžu, it īpaši — skaidros, mierīgos lielos burtus. Bet acs pamielošanai, apbrīnai par nekur neredzētiem attēliem, žēlabainu vārdu, ka nabaga cilvēciņu pats dieviņš pasaulē laidis, uzklausīšanai — baznīca. Lūk arī visas universitātes. Citas viņš nezināja, uz citām viņu neviens neaicināja. Nu, varbūt vēl sestdienu vakaros, piebalsojot ermoņikai, glāzīti ar puišiem iemest, nemiera tārpu nomierināt. Bet kaut kāds nemiers sirdī arvien kņudēja. Gaismu, brīvību gribējās, bet tā arī neviens nepateica, kur to meklēt. Pametis saimniekus, Ļongins devās strādāt par šoseju strādnieku. Arvien brīvāk. Pacilāji dienu smagu veseri pie akmeņu kalvas, bet vakars — tavs. Neliks neviens ne pinekļus vīt, ne pieguļā jāt. Bet tāds jau cilvēks ir — kur viņš, tur arī viņa nemiers. To nesaskaldīsi ne ar vislielāko veseri. Nesaklāsi to cietā bruģī... Pievienojās vēl viena nelaime: piedzērušies puiši viņu piekāva. Sitiens ar lāpstu pa galvu, un — smaga slimība uz ilgiem gadiem... Atkal virkne klejojumu gadu, gadījuma darbi maizes kumosam.
         Kokgriešanu Ļongins Šepka sāka, jau iesoļojis piektajā gadu desmitā — 1950. gadā, kad nomira brālis Petrs, kura mājās viņš tobrīd dzīvoja. Sācis darināt brālim pieminekli, viņš "vairs neizlaida nazīti no rokām" — spontāni atvērās oriģināla radoša mākslinieka iedzimtība.
         Desmit gadu laikā Šepka izgatavoja trīs pieminekļus brālim un vienu vecākiem. Divos pieminekļos brālim un vecākiem pamata akcents ir pilna auguma Marijas figūra uz augstāka vai zemāka pjedestāla. Vienā no tiem viņa attēlota kā lauku sieviete, ietinusies lakatā, ar lietuvisku grāmatu rokās, divos — kā kronēta karaliene. Pjedestālos iegrebti vārdi, datumi, veltījumi, pat redzams precīzs uzstādīšanas laiks, piemēram: "... šis attēlojums izgatavots 1953. g., uzstādīts Pandēļu draudzes kapos 1954. g. 19. jūnijā.". 1955. gadā viņš rada lielāku kompozīciju: tajā iesaistīti primitīvi traktētu formu ceļos nometušies eņģelīši; ķēdēm, izgrebtām no viena koka gabala, bija jāapjož visa kapavieta.
          Pašu sarežģītāko lielo pieminekli sākts darināt 1955. gadā; dīvainu augu ritmos izgreznotajā dēlī veltījums vēsta, ka meistars "godādams savu mirušo brāli, pasniedzis viņam šo godpilno pieminekli kā dāvanu viņa vārda dienā". Tas ir daiļdarbs no daudziem dažādiem komponentiem, pārsteidzošs ar sarežģīto struktūru un oriģinālajām, plastiskajām formām. Centrālo asi — krustu, apvītu ar fantastisku ziedu vītnēm, vainagiem, stariem, kailām figūriņām, ieskauj stilizēti ziedošu ceriņu krūmi, egles, kurās sasēdinātas izteiksmīgas putnu figūriņas, dažādas formas ķēdes, kvadrātveida dēļos iegriezti ornamentos plūstoši teksti, kronētas sirdis. Cēlajās ažūra pieminekļa virsmās plūstošā gaisma un ēnas piešķir šai koka simfonijai noslēpumainu burvību: viss te trīs, elpo dzīvi. Meistars visu savienojis iztēlē vienotā celtnē un sapņoja uzstādīt Pandēļu kapos. Tātad Ļonginu Šepku pamatoti varam uzskatīt par lietuviešu tautas monumentālās skulptūras atdzimšanas aizsācēju.
          Vientuļš, radinieku nesaprasts, kaimiņu izzobots, Ļ. Šepka radīja un jutās laimīgs. Viņš kļuva ne tikai par Pandēļu, bet arī visas Lietuvas slavenību. Taču tas neturpinājās ilgi. 1961. g. pēc Pandēļu pārvaldes iniciatīvas Ļ. Šepka tika izvests uz Didvīžu (Vilkavišķu raj.) veco ļaužu — invalīdu namu. 1963. gadā viņš atgriezās no tā "nolādētā nama", kā viņš pats to dēvēja, salauzts garīgi un fiziski. Sākās klejojumu gadi — Ļ. Šepka piemetās te pie vieniem, te pie citiem, nekur ilgāk neapmezdamies, nekur nespēdams rast garīgu mieru. Galu galā dzimtajā vietā nopirka apgruvušu Matijošus būdiņu...
          1970. g. rudenī pie viņa atnāca žurnāliste Danute. Viņu satikšanās un draudzība fiksēta Ļ. Šepkas viņai rakstītajās vēstulēs. Tie septiņi gadi, kurus viņi sarakstījās, sniedz ļoti daudz ziņu par Ļ. Šepkas dzīvi un daiļradi. Tā ir sava veida viņa dienasgrāmata. No vēstulēm uzzinām par viņu mocījušajām domām, par ikdienas rūpēm, kas mūsdienu cilvēkam šķiet nesaprotamas un dīvainas. Lasot vēstules, acu priekšā parādās 20. gadsimta otrās puses dzīves panorāma. Sadzīves ērtību Ļongina Šepkas dzīvē gandrīz nebija. Līdz 1976. g. vasarai viņš dzīvoja bez elektroenerģijas. Dzīvojot un strādājot Lebedžos, viņš gaismai iededza sveci, bet, kad to pietrūka, lietoja taukus. Vienīgie tehnikas brīnumi bija radio un divritenis. Radio aparātiņi (tranzistoruztvērēji) viņam ļoti bieži bojājās, vajadzēja allaž rūpēties par "batareikām" (galvaniskajiem elementiem). Radio bija vienīgā saikne ar ārpasauli. To viņš klausījās ne tikai mājās, bet ņēma līdzi, arī braukdams uz Kupišķiem. Ar divriteni gandrīz ik nedēļas pieveica ap 30 km uz Kupišķiem un atpakaļ. Kupišķos viņš pirka pāriku, iemeta pastkastītē vēstules Danutei un citiem cilvēkiem. Ne vienmēr izdevās braukt ar divriteni, gana bieži nācās to stumt (sabojājās pa ceļam, bija sasnidzis daudz sniega), vairākas reizes gandrīz nokļuva zem braucošajām mašīnām. Ceļš uz Kupišķiem un atpakaļ uz Lebedžiem ilga visu dienu. No rīta Šepka centās izbraukt pēc iespējas agrāk, bet atgriezās jau vēlā vakarā. Īpaši grūts ceļojums tas bija ziemā, kad vēlu ausa gaisma un agri satumsa, ceļš bija aizputināts.
          Mākslinieks ļoti izjuta dabu, centās sev izgatavot labus tālskatus, lai varētu vērot putnus. Gaidīja atgriežamies strazdu, uztraucās, ka, kamēr viņa nav mājās, strazds var aizlidot. Priecājās par pirmā cīruļa treļļiem, ķīvītes klaigām. Taču visvairāk mīlestības un uzmanības tika sunim Sargim, kuru pavisam maziņu uzdāvināja Danute. Sargim tika gardākie kumosiņi: tam garšoja tikai liesa gaļa. Ļongins Šepka varēja pats vairākas dienas pabadoties, bet Sargim vienmēr bija jābūt sarūpētai pārtikai. Kad Sargis aizbēga no mājām, tā bija vislielākā nelaime. Ļ. Šepka Danutei rakstījis, ka Sargis visu saprot, ko viņam saka, tikai neprot runāt. Un, kad Ļ. Šepka, gaidīdams Danuti, satraucās, gaidas ietekmēja arī Sargi — suns skraidelēja no loga pie loga un, pēc meistara domām, tāpat nespēja vien nociesties pēc iespējas ātrāk ieraudzīt viešņu.
          No 1978. g. sākās gaišākais Ļongina Šepkas dzīves posms. Dzīvodams Viļņā kopā ar tuvu un mīlētu cilvēku — sievu Danuti —, viņš bija rūpju un uzmanības centrā. Un arī pašam bija par ko rūpēties un ko mīlēt.
          Trīsdesmit gadu laikā Ļongins Šepka izgatavoja ap pusotru tūkstoti dažāda lieluma darbu — no plaukstā ietilpstošiem bareljefiem, līdz vairākus metrus sasniedzošām telpiskām kompozīcijām.

© Rokiškio krašto muziejus